Radīt uzņēmumu nebūt nav viegli, taču, ja līdzās ir spēcīga komanda un tuvinieku atbalsts, to ir iespējams izdarīt pat pandēmijas laikā, turklāt ar vērā ņemamiem panākumiem. Tas ir stāsts par Landscape Construction vadītājas Lauras Pličas-Stankevičas drosmi ne tikai uzsākt kaut ko jaunu, bet arī sniegt palīdzīgu roku tiem, kam tas patiešām ir nepieciešams.
Landscape Construction ir uzņēmums, kas nodarbojas ar teritoriju labiekārtojuma būvniecību, un savu darbību tas uzsācis vien 2021. gada janvārī. Taču par pieredzes trūkumu ne Laura Pliča-Stankeviča, ne viņas komanda sūdzēties nevar. “Esmu vadījusi vienu no lielākajiem apzaļumošanas uzņēmumiem Latvijā, un šajā laikā esam daudz ko uzbūvējuši – vadīju darbus Mežaparka estrādes būvniecībā, vēlāk piedalījos Ķemeru parka rekonstrukcijā. Ieguvu milzīgu pieredzi un esmu ļoti pateicīga iepriekšējai darba vietai par šādu iespēju,” stāsta uzņēmuma vadītāja.
To, kādas ir valdošās sajūtas, veidojot savu uzņēmumu no nulles un pametot visu ierasto, turklāt pandēmijas apstākļos, viņa raksturo vienā vārdā – “bailīgi”. Taču tas nenozīmē, ka visu nācies darīt vienai. “Tajā brīdī vēl nebija karš, bet bija Covid-19 pandēmija, un nezinājām, kā būs tālāk, arī ģimene uz to visu skatījās ar bažām. Bet tad, kad tev ir ideja un tu tici sev, saviem spēkiem, un saviem komandas biedriem, viss ir iespējams. Jo svarīgāk par mani pašu ir tas, ka man ir spēcīga komanda. Es uz viņiem ļoti paļaujos. Un lai cik drosmīga es nebūtu, bez viņiem man nebūtu drosmes šo soli spert,” viņa stāsta.
“Daudzi mūs uzskata par dārzniekiem, bet mēs savā ziņā esam tādi īpaši dārznieki – ar būvnieku iemaņām. Vai otrādi – būvnieki ar dārznieku iemaņām, jo mūsu pamata bizness ir lielo objektu būvniecība – tas ir tas, kas mums padodas un nodrošina galveno apgrozījumu uzņēmumā,” stāsta Laura Pliča-Stankeviča par uzņēmuma darbību.
Landscape Constructions piedalījās Mežaparka estrādes būvniecības pēdējā kārtā, tāpat veikti darbi Nacionālajā botāniskajā dārzā. “Pašlaik strādājam pie Rīgas cirka teritorijas būvniecības, veidojam iekšpagalmu. Mūsu galvenā stiprā puse ir šīs būvniecības lietas, jo mēs perfekti, sastrādājoties komandā, spējam ievērot gan kvalitāti, gan termiņus,” viņa stāsta. “Otrs, ar ko mēs nodarbojamies, ir privātie dārzi, ieskaitot gājēju celiņus, pļavas, zālienu zonas, sadarbojoties ar ainavu arhitektiem var veidot skaistas dobes – tas ir tāds dvēseles darbs. Protams, veicam arī uzturēšanu. Darām visu, ko vien var iedomāties ārpus ēkām,” stāsta uzņēmuma vadītāja.
Kā stāsta Landscape Constructions vadītāja, pagājušajā gadā uzņēmums ir uzbūvējis vai iekārtojis 52 dažādus objektus. “Esam iestādījuši precīzi 21 582 augus – gan krūmus, gan puķes, gan kokus. Bet visu nevar saskaitīt – katrā objektā krāšņuma augi ir vairāki tūkstoši.”
Uzņēmums Landscape Construction MŪKU SALĀ atrodas jau no pašiem pirmsākumiem, un, kā stāsta Laura Pliča-Stankeviča, Mūkusalas Biznesa Centrs ir spēlējis nozīmīgu lomu pirmajos soļos. “Uzsākot mūsu uzņēmējdarbību, Mūkusalas Biznesa Centrs deva mums lieliskus noteikumus, lai mēs šeit varētu atrasties. Iesākumā mums nebija nekā, bet Mūkusalas Biznesa Centrs un tā valdes priekšsēdētāja Iveta Bahmane man bija kā Dieva sūtīti, lai es vispār uzņēmējdarbību varētu ne tikai uzsākt, bet arī īstenot,” viņa stāsta. “Brīdī, kad bija izlemts, ka veidosim Landscape Construction, vairs nebija daudz laika domāt, un šie izdevīgie nosacījumi man deva iespēju pirmo pusgadu “ieskrieties”.”
Laikā, kad veidots Landscape Construction, daudzi uzņēmumi vēl aizvien strādājuši attālināti, taču kā stāsta Laura Pliča-Stankeviča, viņai šāds variants nebūt nav paticis. “Es esmu tāds cilvēks, kuram ir svarīgi no rīta piecelties un nākt uz darbu. Man mājsēde nepatīk, un nevienu dienu neesmu bijusi mājās, izņemot brīžus, kad tas patiešām nebija iespējams. Būšana biroja sekmē darbību, un man tas bija ļoti svarīgi,” viņa stāsta.
Landscape Construction birojā strādā četri cilvēki, lai gan uzņēmumā kopumā strādā 25 cilvēki – pārējie darbinieki veic darbus objektos. “Birojs mums ir tāds kā smadzeņu centrs, bāzes vieta. Šeit notiek visu objektu plānošana, tāmēšana, mārketinga darbības un personāla vadība. Mums ir operatīvie darbinieki, kuri kā skudriņas strādā objektos un būvē skaistumu, bet mēs šeit strādājam pie nākamajiem objektiem. Tāpēc birojs ir ļoti svarīgs,” viņa stāsta.
“Mūkusalas Biznesa Centrs birojos nodrošina visu, kas mums ir nepieciešams. Bija ļoti patīkami, ka, mums ienākot birojā, tika atsvaidzināts sienu krāsojums un tika salabots viss, ko vajadzēja salabot – tas viss tika paveikts ļoti ātri,” stāsta Landscape Construction vadītāja. “Arī teritorijā kopumā ir padomāts par cilvēkiem, jo infrastruktūra visu laiku tiek attīstīta. Ir ļoti daudz iespēju – ir gan vietas, kur doties paēst, gan aptieka, gan veikals, un pat ķīmiskā tīrītava, par ko es priecājos visvairāk. Šeit patiešām tiek domāts par aizņemtajiem uzņēmējiem, par to, kā pēc iespējas vairāk atvieglot viņu dzīvi. Šeit būt ir ļoti ērti,” stāsta Laura Pliča-Stankeviča.
Lai gan brīdī, kad tika izveidots Landscape Construction, MŪKU SALAS teritorija jau bija labiekārtota, lai padarītu teritoriju vēl skaistāku, savu pirkstu ir pielicis arī šis uzņēmums. “Tas, ko mēs darām šobrīd, ir vien tāds neliels piliens no visiem teritorijas darbiem – mūsu dārznieces maina puķu kastes un ziedu kompozīcijas pavasarī, vasarā un rudenī,” stāsta uzņēmuma vadītāja. Landscape Construction MŪKU SALAS teritorijā kopumā izvieto 20 puķu podus.
Par to, cik uzņēmīga un drosmīga ir Landscape Construction vadītāja, liecina ne tikai spēja radīt veiksmīgu uzņēmumu pandēmijas apstākļos, bet arī iesaiste palīdzības sniegšanā Ukrainas iedzīvotājiem. Lai gan pati Laura Pliča-Stankeviča uzstāj, ka darbi, kurus viņa veic, ir pavisam nelieli, nevar noliegt, ka jebkāda veida palīdzībai ir liels svars. Laura iesaistās projektā, ko mēdz saukt par “Twitterkonvoju” – tā pirmsākumi meklējami Reiņa Pozņaka mikroblogošanas vietnes “Twitter” aicinājumā palīdzēt Ukrainai.
“Ja es varu, es palīdzu. Un arī šajā gadījumā esmu pateicīga par to, ka liktenis mani ir savedis ar cilvēku, kas mani “ievilka” projektā “Twitterkonvojs” – šī projekta ietvaros vedam džipus līdz Ukrainas robežai, atstājam tos, nododam Ukrainas armijas rokās, un braucam mājās. Pēc pirmā brauciena es tiku pie amata, un esmu atbildīga par šoferu nogādāšanu atpakaļ mājās,” viņa stāsta. “Mēs visi strādājam kā mehānisms, lai palīdzētu Ukrainas teritorijas aizsardzībai, sadarbojoties ar Ukrainas Iekšlietu ministriju. Nesūtām ne pienu, ne kafiju, ne humāno palīdzību, vairāk nodarbojamies ar militāro palīdzību, un jau ļoti daudz reižu esmu pati braukusi uz turieni. Mums neizsakāmi palīdz Latvijas vēstnieks Polijā ar komandu un Ukrainas vēstnieks ar savu palīgu.”
“Darbs nav liels, bet katrs dara, ko var. Es fokusējos uz kaut kā darīšanu, un tad varbūt ir mazāk baiļu. Tas ir kārtējais satricinājums mūsu dzīvē, un jau Covid-19 bija kaut kas tāds, kas iespaidoja visus cilvēkus, bet tagad tas liekas tāds sīkums. Savā ziņā šis ir vēl trakāk, jo pret karu nav ne potes, ne zāļu, nekā. Darot kaut ko, būdama aizņemta, sevi fokusēju uz darbošanos, un koncentrējos tieši uz šo darbu, kas man padodas,” viņa stāsta. “Es to visu arī uztveru diezgan personīgi, jo manas dzimtas saknes arī nāk no Ukrainas, lai gan nepazīstu nevienu savu radinieku no turienes.”
Uz jautājumu par to, kur smelties tik daudz spēka un enerģijas, lai atrastu gan laiku, lai vadītu uzņēmumu, gan lai sniegtu palīdzīgu roku kara laikā, viņa atgriežas pie jau iepriekš teiktā – atslēga ir apkārtējie cilvēki. “Man ir paveicies, ka man apkārt ir lieliski cilvēki, ir ģimene un labi draugi, kas mani atbalsta. Tad tu saproti, kāpēc tu ej uz priekšu.”
