lv
lv
lv
lv

Muckenholm, Mūkusala, MŪKU SALA – vieta ar bagātu vēsturi un tikpat bagātu nākotni

Kādam šī vieta ir vien Mūkusalas ielas apkārtne, cits to sauc īsāk – par Mūkusalu, bet citiem tā ir vien Torņakalna apkaimes turpinājums. Kopš pagājušā gada beigām šo vietu sauc par MŪKU SALU, kas ir ne tikai vieta, bet arī vesela kopiena ar savu nākotnes vīziju un plāniem. Taču bez pagātnes nav arī nākotnes – pirms būvēt grandiozus nākotnes projektus, nepieciešams atskatīties uz jau pagājušo un, ja vieta ir apdāvināta ar tik bagātu vēsturi kā tas ir šeit – smelties iedvesmu.

 

Salas pirmsākumi un cisterciešu mūķenes

 

Mūsdienās Mūkusalu par salu nosaukt vairs nevar – tā ir saplūdusi ar Torņakalna apkaimi un kreiso krastu kopumā, taču par to, ka šī vieta vēl salīdzinoši nesen patiešām bijusi sala, liecina ne tikai pats nosaukums, bet arī neliels daļēji aizbērts grāvis jeb kanāls – Kīleveina grāvis (vēstures avotos saukts arī par Torņa grāvi vai Masta grāvi), kas reiz bijusi atteka, kas atdalījusi salu no Daugavas kreisā krasta. Mūsdienās vairs nav atrodams nekas, kas vēstītu, ka Bieķensala un Mūkusala reiz ir bijušas atsevišķas salas. Laika gaitā abas salas ir saplūdušas un kļuvušas par vienotu teritoriju – abas salas reiz bijušas nodalītas vietā, kur pašlaik atrodas Dēļu iela.

 

Ir atrastas pazīmes ari par to, ka Mūkusalas teritoriju cilvēki ir apdzīvojuši jau ilgi pirms pašas Rīgas rašanās – 1923. gada izdevumā “Latvijas saule” Eduarda Bratiša (kurš, starp citu, ir dievturu kustības pamatlicējs – pieminekli, kas uzcelts viņam par godu, ir iespējams atrast Kronvalda parkā) rakstā minēts, ka Mūkusalā, netālu no Daugavas, atrasta sena sakta, kas datēta ap 6.-8. gadsimtu. Tātad vismaz piecus gadsimtus senāka nekā pati Rīga.

 

2021. gadā, radot Mūkusalas ielas apkārtnes teritorijas zīmolu MŪKU SALA, kā iedvesmas avots ir kalpojis viens no šīs vietas vēstures agrākajiem atskaites punktiem – savu nosaukumu Mūkusala kā tāda ir ieguvusi pateicoties cisterciešu mūķeņu klosterim, kam šī teritorija ir piederējusi no 1275. gada. Kā jau ierasts Latvijas vēsturē, šīs vietas nosaukuma pirmsākumi meklējami vācu valodā – par godu cisterciešu māsām sala ieguvusi nosaukumu Muckenholm – klostera sala. Nosaukums “Mūkusala” latviešu valodā ar laiku ir veidojies kā netiešs tulkojums.

 

Pretēji tam, ka nosaukums varētu liecināt, ka klosteris atradies tieši Mūkusalā, patiesībā tas atradies blakus tagadējai Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcai, tas ir, mūsdienu Vecrīgā. Kāds ir šī klostera liktenis? Reformācijas laikā (16. gadsimtā) visi klosteri tika likvidēti un to īpašumi – sekularizēti, taču šim klosterim tika ļauts izgaist pašam, aizliedzot uzņemt jaunas māsas. Šāda labsirdība tam tika izrādīta tāpēc, ka cisterciešu mūķenes pilsētā bijušas ļoti cienītas.

 

Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiāli

 

 

Cietokšņi, ierakumi un nocietinājumi

 

Viena Mūkusalas apkaimes priekšrocība laika gaitā ir saglabājusies nemainīga – tās atrašanās vieta. Mūsdienu cilvēkiem prioritātes ir citas – pēc iespējas mazāki sastrēgumi, pilsētas centra tuvums, pakalpojumu pieejamība… Taču vēsturē teritorijas nozīmīgumu raksturojis tās lietderīgums kara gadījumā. Un Mūkusalas apkārtne dažāda veida militāriem nocietinājumiem ir izmantota teju kopš Rīgas rašanās līdz pat 19. gadsimtam.

 

Aptuveni 1226. gadā, netālu no Mūkusalas tika aizsprostota Mārupīte un tika uzceltas Rīgas bīskapa dzirnavas. Šajā laikā krustneši ūdensdzirnavas izmantoja ne tikai kā saimnieciskus objektus, bet arī kā cietokšņus. Aptuveni tajā pašā laikā tieši pretī Mūkusalai Livonijas ordenis uzbūvējis augstu sargtorni, kas no tālienes ļāvis vērot kustību upes pārceltuves virzienā. Laika gaitā tā nosaukums ir mainījies vairākas reizes, taču 18. gadsimtā tas nodēvēts par “Sarkano torni”. Tiek uzskatīts, ka tas ir atradies netālu no vietas, kur pašlaik atrodas Latvijas Universitātes Akadēmiskais centrs, taču, Daugavas krastiem mainoties, atrast šo vietu vairs nav iespējams. Tiek uzskatīts, ka tieši šis tornis ir devis nosaukumu Torņakalna apkaimei.

 

17. gadsimtā Polijai piederošās Rīgas aplenkuma laikā zviedru karaspēks šeit izbūvējis vairākus redutus un ierakumus – tie visi ar laiku sabruka, taču viens no tiem saglabājās, jo tas tika pabeigts un nocietināts. Tas iegājis vēsturē kā Kobronskansts, un laika gaitā tas vairākkārt rekonstruēts un nocietināts – pēdējo reizi – pirms 1812. gada kara (kas saukts arī par Napoleona Krievijas kampaņu). Kobronskansta atliekas atklātas Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra būvniecības laikā.

 

Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiāli

 

 

Bīstamās dabas stihijas un salas beigas

 

Mūsdienās dzīves ritms ir straujš, taču daudz paredzamāks, nekā senatnē. Protams, mēs ik pa laikam saskaramies ar tādām neērtībām kā slikti notīrītas ielas ziemā vai kārtējie pandēmijas ierobežojumi, taču to nekādi nevar salīdzināt ar ikgadējām bažām, ar kurām saskārās Mūkusalas iedzīvotāji vēl ilgi pēc tam, kad šajā vietā pastāvīgi apmetušies cilvēki.

 

Aptuveni 17. gadsimtā uz salām galvenokārt mitinājušies zvejnieki un upju pārcēlāji. Par spīti mainīgajām varām un karaspēkiem, kas laika gaitā tīkojuši Rīgu, Mūkusalas iedzīvotāji galvenokārt iedzīvotāji bijuši latvieši. Taču līdz pat 18. gadsimtam dzīve šeit bijusi samērā neparedzama – lai gan miera laikos iedzīvotāji šeit audzējuši kāpostus un ganījuši govis, savukārt kara laikā no iebrucējiem pasargājuši nocietinājumi, galvenais drauds vienmēr ir bijusi pati māte daba.

 

No 1764. līdz 1782. gadam gar Daugavu izbūvēta dambju ķēde, kas salu iedzīvotājus beidzot pasargājusi no ikgadējiem plūdiem. Līdz tam salas iemītnieki nekad nevarēja būt droši, ka sakņu dārzus, šķūnīšus un pat dzīvojamās ēkas nenojauks palu laika ledus un neievilks tās Rīgas jūras līcī. Vēstures avotos atrodami stāsti par Rīgas “iekšpilsētas” iedzīvotājiem, kas palu laikā drūzmējušies gar augstiem vaļņiem, kas ieskāvuši pilsētu, lai no droša attāluma vērotu, kā jūrā tiek ienestas veselas mājas un pat uz ledus gabaliem maujošas govis. Par spīti tam visam, Mūkusalas iemītnieki vienmēr ir bijuši nelokāmi, jo iedzīvotāju skaita pieaugumu šīs grūtības nav apturējušas.

 

Tieši līdz ar dambju izbūvi Mūkusala un Bieķensala saplūdušas vienotā veselumā, un abas kopā – ar Daugavas kreiso krastu. Tas ir stāsts par to, kā Mūkusala pārstāja būt sala.

 

Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiāli

 

 

Imports, eksports un produktīvs darbs

 

Tiek uzskatīts, ka tagadējās Mūkusalas ielas teritorija ir kļuvusi par industriālu teritoriju vien 20. gadsimtā, taču patiesībā ar darbu šī vieta saistāma jau daudz senāk – cauri vēstures lokiem cilvēki šeit ir nodarbojušies ne tikai ar ražošanu, bet arī zvejniecību, lauksaimniecību un dažādu preču (un cilvēku) pārvadāšanu.

 

Vēl tikai pirms dažiem gadu simtiem abi Daugavas krasti paļāvās uz laiviniekiem kā galveno transporta veidu, taču, sākot ar 18. gadsimtu, abus Rīgas krastus savienojis Peldošais tilts (priekštecis Pontonu tiltam, kas Peldošo tiltu aizstājis 19. gadsimtā) – tilts labajā krastā sācies starp Grēcinieku un Peldu ielām, stiepies līdz Zaķusalai, un kreisā krasta gals atradies Mūkusalā (jā, tas Daugavu šķērsojis neperpendikulāri straumei). Laika gaitā kreisā krasta galapunkts pārcelts uz Klīversalu, lai tiltu “iztaisnotu”.

 

Pirms attīstīta dzelzceļa tīkla ieviešanas upju maršrutiem bija liela nozīme – starp populārākajām precēm, ko eksportēja caur Rīgu, bija lini, kaņepes, linsēklas, graudi un kokmateriāli. Ūdens ceļš pa Daugavu kokmateriālu piegādē uz Rīgu bija ārkārtīgi svarīgs, jo, ja neskaita nenozīmīgo malkas daudzumu, kuras nogādāšanai bija ērti izmantot dzīvnieku vilktu transportu, kokmateriālus bija izdevīgi pārvadāt tikai pa ūdeni.

 

Lielu peļņu kokmateriālu tirdzniecība nesa ne tikai kokmateriālu tirgotājiem, bet arī kokzāģētavu īpašniekiem. No vēstures avotiem ir zināms, ka vismaz viena no šīm kokzāģētavām 18. gadsimta beigās atradās Mūkusalā un 1764. gadā piederēja Rīgas Mazās ģildes biedram, dzirnavniekam Kīleveinam. 1821. gadā Mūkusalas kokzāģētavu iegādājās Teodors Šrēders, kurš tās vietā izveidoja eļļas spiedi. Laika gaitā arī šī ražotne zaudējusi savu aktualitāti, kad pasaule eļļas vietā sākusi dot priekšroku vaļu un citu jūras dzīvnieku taukiem.

 

19. gadsimta otrajā pusē Rīgas ielas sāka apgaismot ar gāzes lampām, un laika gaitā radās jautājums par apgaismojuma tīkla izveidi Rīgas kreisajā krastā. Šim nolūkam Mūkusalā 1872. gadā tika uzcelta gāzes stacija. 19. gadsimta beigu kartēs Mūkusalā iezīmētas arī vairākas tvaika dzirnavas.

 

Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiāli

 

 

Rūpniecības pārpilnības rags

 

Atskatoties pagātnē, ir redzams, kāpēc Mūkusala laika gaitā ir kļuvusi par industriālu teritoriju – šo likteni lielā mērā ir diktējušas ūdens transporta, importa un eksporta tendences, kā arī svārstīgā politiskā situācija jau no pašiem Rīgas pirmsākumiem. Tāpēc ir redzams, ka 20. gadsimta rūpnieciskā attīstība šajā teritorijā ir vien loģisks notikumu turpinājums.

 

19. gadsimta noslēgumā šeit bija izveidojusies sava infrastruktūra: pirtis, robežsargu kazarmas, glābšanas stacija, savienojums ar labo krastu un lērums dažādu ražotņu. Viena no nozīmīgākajām Mūkusalas ražotnēm – Karla Ceisa optikas rūpnīca “Zeiss” – savu darbu uzsākusi 20. gadsimta pašā sākumā – 1912. gadā. Šī ražotne radusies kā atbilde uz Pēterburgas tālaika politiku – tika noteikta nodevu palielināšana precīzās optikas importam, lai nodrošinātu vietējās ražošanas uzsākšanu. Tāpēc “Zeiss” uzņēmums gandrīz visas detaļas uz Rīgas filiāli Mūkusalā sūtījis no galvenās ražotnes – Rīgā no šīm detaļām vien salikts gala produkts.

 

Sākoties karam, rūpnīcu īpašumiem tika noteikta sekvestrācija – Rīgas rūpnīca tika evakuēta, savukārt visas Zeiss rūpnīcas iekārtas tika izņemtas un pārvestas uz Krieviju, kur tās tiekot izmantotas vēl šobaltdien.

 

Starpkaru periodā Mūkusalas nozīmīgākā ražotne bija M. Kalniņa ķīmiskā rūpnīca, kas galvenokārt specializējās krāsu un mazgāšanas līdzekļu ražošanā. Tāpat nozīmīgu lomu šeit spēlējis uzņēmums Radiotehnika (RRR), kuru vēlāk pārņēmis uzņēmums VEF Radiotehnika RRR. Radiotehnikas rūpnīca šeit atradusies no 1927. gada un tieši tai par godu tagadējā Mūkusalas iela dēvēta par Radiotehnikas ielu. Papildus šīm ražotnēm pēc Otrā pasaules kara šeit atradusies gan betona rūpnīca, gan maizes ceptuve (kas ar laiku kļuva par daļu no ražošanas apvienības “Druva”), gan arī plastmasas izstrādājumu rūpnīca “Ausma”.

 

Daudzveidība, šķiet, vienmēr ir bijis viens no šīs teritorijas atslēgvārdiem.

 

Un te nu mēs esam – 21. gadsimtā šī teritorija turpina plaukt un attīstīties, pielāgojoties laikiem. Taču skaidrs ir viens – vēsture šeit vēl aizvien tiek godāta, pat tad, ja Mūkusalas vēsturiskie vaibsti kļūst arvien grūtāk saskatāmi. Tagad šo vietu saucam par MŪKU SALU, un, tāpat kā visos laikos – tā ir vieta produktīvam darbam, tā ir vieta, kas vienmēr ir gājusi līdzi laikam. Tā ir vieta, kur visos laikos ir radīta vēsture.