27. augustā galerijā Birkenfelds, ZEISS BIROJU telpās Dēļu ielā 2, tika atklāta latviešu gleznotāja Herberta Siliņa (1926–2001) simtgadei veltītā izstāde “Herberts Siliņš – 100. Jūra. Krāsas. Brīvība.” Ekspozīcijā apvienoti 28 darbi no privātkolekcijām, mākslinieka palete, kā arī arhīva un izpētes materiāli, kas atklāj dažādus Siliņa daiļrades posmus un vienlaikus ļauj tuvāk iepazīt trīs viņa mākslai būtiskas tēmas – jūru, krāsas un brīvību.
Izstādes atklāšanas vakarā ZEISS BIROJU telpās pulcējās mākslas interesenti, kolekcionāri, burātāji un mākslinieka ģimenes pārstāvji. Ar uzrunām piedalījās MŪKU SALAS līdzīpašnieks Klāvs Vasks un izstādes atbalstītāja uzņēmuma “Zivis uz Ledus” vadītājs Lauris Apsis. Atklāšanā bija pārstāvēta arī leģendārās jahtas “Varavīksne” komanda, godinot tās bijušo kapteini Herbertu Siliņu viņa simtgadē.
Izstādes nosaukumā ietvertie trīs vārdi nav tikai simbolisks Siliņa daiļrades raksturojums – katrs no tiem saistīts ar konkrētu mākslinieka dzīves un darba pieredzi.
Jūra Siliņam bija daudz vairāk nekā glezniecības motīvs. No 1958. gada viņš bija jahtkluba “Daugava” biedrs un vēlāk kļuva par jahtas “Varavīksne” kapteini. Ostas, zvejnieku laivas, jahtu regates un piekrastes ainavas viņš pazina ne tikai kā vērotājs. Mākslinieka attieksmi pret marīnu precīzi raksturo viņa paša sacītais: “Jāiet jūrā, jādabū to visu uz sava kakla, jāizbauda no augšas un apakšas.”
Šo saikni apliecina arī “Varavīksnes” stāsts. Savus honorārus Siliņš ieguldīja jahtas remontā un uzturēšanā, kur iesaistījās arī viņa dēls Kārlis. 1921. gadā Somijā no sarkankoka būvētā jahta ir 13,75 metrus gara, tās koka masts sasniedz 16 metru augstumu, un arī 105 gadu vecumā “Varavīksne” joprojām burā.
Tikpat nozīmīga Siliņa glezniecībā ir krāsa. Pēc kara, atgriežoties Rīgā, viņš strādāja par krāsotāju, un prasīgums pret krāsu vēlāk kļuva par būtisku viņa mākslinieciskā rokraksta daļu. Siliņa glezniecībā saskatāma Leonīda Āriņa un Anša Artuma ietekme, savukārt ap 1970. gadiem tajā arvien izteiktāk ienāca arī Nikolā de Štālam raksturīgais biezais krāsas klājums. Impasto tehnika, piesātināts kolorīts un enerģisks otas triepiens kļuva par viegli atpazīstamu Siliņa vizuālās valodas daļu.
Brīvība atklājas gan glezniecības manierē, gan mākslinieka dzīves pozīcijā. Viens no ekspozīcijā iekļautajiem darbiem ir glezna ar Brīvības pieminekli – motīvu, kuru padomju laikā publiski izstādīt nebūtu bijis iespējams. Šis darbs ļauj brīvības tēmu skatīt ne tikai kā radošas pašizpausmes, bet arī kā personiskas pārliecības jautājumu.
Simtgades izstādes ideja sākotnēji radās pēc kādas Siliņa darbu kolekcionāres ierosinājuma. Tā kā muzeju izstāžu programmas tiek plānotas vairākus gadus uz priekšu, iecere ieguva citu formu – veidot ekspozīciju no darbiem, kas šobrīd atrodas privātkolekcijās.
Izstādes sagatavošana sākās 2026. gada maijā. Darbus tai uzticējušas 15 personas, tostarp mākslinieka ģimenes pārstāvji. Daži darbi savulaik iegādāti tieši no Siliņa, citi – no viņa mantiniekiem, galerijās vai izsolēs. Tādējādi ekspozīcija nav veidota kā stingri hronoloģisks pārskats, tā vienlaikus atklāj arī dažādu kolekcionāru attiecības ar Siliņa mākslu.
Galerijas Birkenfelds direktoram Tomam Zvirbulim šī būs 4. veidotā Herberta Siliņa izstāde un pirmā pēc mākslinieka nāves. Ar Siliņu viņš iepazinās vēl 20. gadsimta 90. gados, savukārt Zvirbuļu ģimenes saikne ar mākslinieku aizsākās agrāk – Toma tēvu, mākslinieku Juri Zvirbuli un Herbertu Siliņu vienoja interese par mākslu, vēsturi un jūru.
“Ja šo izstādi veidotu pats mākslinieks, tā būtu citāda. Šeit redzamas dažādu cilvēku izvēles, un katram darbam ir savs stāsts,” ekspozīcijas principu raksturo Galerijas Birkenfelds vadītājs Toms Zvirbulis.
Izstāde aptver vairāk nekā četras Siliņa radošās darbības desmitgades – no 1958. gada līdz pat viņa pēdējam darbam, kas datēts ar 2001. gada 20. janvāri.
Starp ekspozīcijas atskaites punktiem ir 1958. gada ainava “Buļļupe pie ietekas Lielupē”, divi lielformāta Spānijas motīvi un nelielais “Monmartrs”. Ar pēdējo saistās arī kāds izstādes veidotāju ģimenē saglabājies stāsts – Toma Zvirbuļa dēls bērnībā gleznā redzamos tēlus nodēvējis par “cilvēkiem krāsainos džemperīšos”. Šis bērna dotais raksturojums savulaik iepaticies arī pašam Siliņam.
Par izstādes vizuālo tēlu izvēlēta 1963. gada glezna “Baltās buras”. Buru un jūras motīvs savieno ekspozīciju ar tās norises vietu – ZEISS BIROJI atrodas līdzās Daugavai un MŪKU SALAS krastmalai.
Izstādi papildina arī arhīva un izpētes materiāli. Mākslinieka ģimene sagatavojusi iepriekš neredzētas fotogrāfijas, savukārt atsevišķi materiāli iepazīstina ar Siliņa darbiem muzeju kolekcijās Latvijā un ārvalstīs. Tie glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Ludviga Modernās mākslas muzejā Ķelnē, Varšavas Modernās mākslas muzejā, Lozannas Olimpiskajā muzejā un citviet. Siliņa darbi savulaik guvuši ievērību arī Japānā.
Herberta Siliņa simtgades izstāde turpina galerijas Birkenfelds izstāžu programmu ZEISS BIROJU telpās, kur līdzās 20. gadsimta Latvijas mākslai skatāma arī mūsdienu glezniecība, grafika, fotogrāfija un tēlniecība.
Mākslas klātbūtne šeit pakāpeniski kļuvusi par daļu no ikdienas darba vides. Pēc iepriekšējās, Ulvja Alberta, izstādes demontāžas ZEISS BIROJU apmeklētāji jau interesējās, kur palikuši darbi un vai sienas turpmāk būs tukšas. Šāda reakcija parāda, ka mainīgās ekspozīcijas telpā tiek pamanītas un gaidītas.
Tas sasaucas arī ar MŪKU SALAS kā biznesa kopienas attīstības virzienu – veidot vidi, kurā līdzās uzņēmējdarbībai un ikdienas darbam vieta ir kultūrai un iespējai ar mākslu sastapties arī ārpus ierastā muzeja vai galerijas apmeklējuma.
Izstāde “Herberts Siliņš – 100. Jūra. Krāsas. Brīvība.” ir apskatāma galerijā Birkenfelds, ZEISS BIROJU telpās Dēļu ielā 2, līdz 9. oktobrim darba dienās no plkst. 11.00 līdz 17.30. Ieeja – bez maksas.
Materiāls tapis sadarbībā ar galeriju Birkenfelds.
Foto avots: birkenfelds.lv un Mūkusalas Biznesa Centrs
