Mūkusalas Biznesa Centra līdzīpašnieks Klāvs Vasks pastāsta par to, vai Covid-19 krīze ir izlīdzinājusi situāciju Baltijas mērogā un kādas negaidītas priekšrocības pandēmija var sniegt Latvijai.
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir nedaudz jāatkāpjas vēsturē. Pirms aptuveni pieciem gadiem Viļņa un Tallina jaunu biroju platību būvniecībā piedzīvoja strauju izrāvienu. Ja laika posmā no 2015. līdz 2020. gadam Latvijā biroju ēku būvniecība norisinājās lēni, tad Viļņā, Tallinā un pat Klaipēdā bija vērojams pretējais – īsā laika posmā tapa jaunas biroju ēkas, kā rezultātā tika piesaistīti daudzi jauni ārvalstu uzņēmumi. Tie ir nomnieki, kuri savus birojus uz Baltiju pārcēla no citām Eiropas valstīm, veidojot ne tikai pieprasījumu jaunu ēku būvniecībā, bet arī radot vairākus tūkstošus jaunu darba vietu.
Ir skaidrs, ka Covid-19 pandēmijas laikā cieta visa nekustamā īpašuma nozare – jo īpaši viesnīcas un tirdzniecības centri, bet mazākā mērā – biroju iznomātāji. Tas, cik liels bijis iespaids uz biroju telpu noslodzi, būs redzams šīs krīzes beigās. Iespējams, ka Viļņā un Tallinā brīvo telpu īpatsvars būs palielinājies tāpat, kā Rīgā. Tajā pašā laikā Latvijā, par spīti tam, ka jaunajos projektos telpu aizpildījums neturpināja strauji kāpt, esošie biroju centri, tostarp Mūkusalas Biznesa Centrs, turas salīdzinoši stabilā līmenī.
Ir ļoti iespējams, ka pandēmija apturēs jaunu biroju platību būvniecību Viļņā un Tallinā, taču, tā kā Latvija šajā ziņā pēdējo piecu gadu laikā jau tā bija krietni atpalikusi, ir domājams, ka pie mums attīstība un jaunu biroju būvniecība vēl turpināsies vismaz tuvākos piecus līdz septiņus gadus, tādējādi aizpildot attīstības robu, salīdzinot ar mūsu kaimiņiem. Protams, nomnieku piesaiste jaunajiem projektiem varētu būt daudz sarežģītāka un konkurence biroju iznomātāju vidū pieaugs. Taču nevar noliegt, ka Latvijas atšķirība starp Lietuvu un Igauniju ir vērā ņemama, un es domāju, ka pēckrīzes periodā mēs saviem kaimiņiem beidzot pietuvosimies – mums šajā ziņā ir priekšrocība, jo daudzi investori metīsies apgūt Latvijas un jo īpaši Rīgas tirgu. Vai tam sekos arī nomnieki, to rādīs laiks.
Ir jāņem vērā arī dažādi valstiskie aspekti, kas ir saistīti ar darbaspēka pieejamību, nodokļiem, un tamlīdzīgi, kas pie mums līdz galam atrisināti vēl nav. Un daudzi starptautiskie nomnieki, kuri ienāk Latvijā, ne tikai analizē biroju telpu pieejamību un tirgu, bet arī skatās uz šīm lietām – nodokļu politiku, darbaspēka pieejamību un finanšu tirgus iespējām.
Un tieši darbaspēka kvalitāte un pieejamība ir tas, kas potenciālos investorus un nomniekus interesē visvairāk, veidojot jaunus pakalpojumu centrus, un, ja Latvija, Rīga nespēs piedāvāt kvalificētu darbaspēku ar attiecīgajām valodu zināšanām un prasmēm, tad pat biroju pieejamība mums kaimiņus noķert neļaus.
Šīs nav tikai nekustamo īpašumu attīstītāju problēmas un izaicinājumi – tas ir globāls un valstisks izaicinājums. Kā mēs redzam savu ekonomiku, uz kāda veida biznesiem tā turpmāk attīstīsies un kuras būs tās darbavietas, pēc kurām pieprasījums nākotnē augs visstraujāk – vai mēs būsim apstrādājošās rūpniecības valsts ar daļēji mazkvalificētām darbavietām vai tomēr tieksimies pēc lielākas pievienotās vērtības?
