Mūkusalas Biznesa Centru par savām mājām sauc ne tikai lieli un plaši atpazīstami uzņēmumi, kuru birojus izmanto desmitiem cilvēku – pieejamo biroja telpu daudzveidība sniedz iespēju šeit strādāt arī individuālistiem, kuriem nepieciešama darba vieta ārpus mājām. Jaunās mūsdienu darba realitātes, kurās liela daļa darba tiek veikta attālināti, nav piemērotas visiem, tieši tāpēc būvinženieris un fotogrāfs Juris Kmins savu biroju MŪKU SALĀ izmanto kā vietu, kur vienatnē nodoties jebkuram aktuālajam projektam.
Būvinženieris Juris Kmins biroju Mūkusalas Biznesa Centrā nomā vairāk nekā trīs gadus. Lai gan bieži saukts arī par fotogrāfu, viņš pats uzsver, ka savas dzīves lielāko aizraušanos vairāk raksturo kā hobiju. Pašlaik vairāki viņa darbi ir izstādīti arī Mūkusalas Biznesa Centra telpās. “Tas, kas man šeit pietrūka, ir vizuālais noformējums, un tas arī ir iemesls, kāpēc ar Mūkusalas Biznesa Centra vadību aizsākām šo sadarbību, kas nu jau ir rezultējusies trīs kopdarbos. Man katrā ziņā par to ir gandarījums,” stāsta Juris Kmins. Viņa foto darbu sērija “Venēcija” rotā Mūkusalas Biznesa Centra kopstrādes biroju sienas.
Kā būvinženieris Juris Kmins ir strādājis pie visdažādākajiem projektiem, starp kuriem ir arī mūslaiku lielākais būvniecības projekts Latvijā – Latvijas Nacionālā Bibliotēka. “Projekti ir ļoti dažādi, jo Latvijā būvtirgus ir pārāk mazs, lai specializētos tikai rekonstrukcijās vai restaurācijās – tā drīzāk ir dažādu projektu vadība. Strādājam gan ar privātmājām, gan ar lielākiem objektiem, kur esmu bijis vai nu tikai viens no dalībniekiem, vai arī piedalījies ar savu uzņēmumu,” viņš stāsta.
Kā stāsta Juris Kmins, viens no iemesliem, kāpēc Latvijas būvniecības tirgus ir tik mazs, ir nozares nesakārtotība. “Mēs būvējam maz. Lielākā pilsēta mums ir Rīga, kas galvenokārt ir būvēta laikā no 1890. līdz 1914. gadam. Taču brīvvalsts laikā progress ir lēns – esam uzbūvējuši Latvijas Nacionālo Bibliotēku un tagad jau gadiem diskutējam par koncertzāles nepieciešamību, tajā pašā laikā ķeroties klāt kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, mēģinot tos pasludināt par vidi degradējošiem objektiem. Es ar skaudību skatos uz Tallinu, kur ir attīstīta osta, izbūvēts apvedceļš, attīstītas apkaimes. Tajā pašā laikā mēs “brūkam kopā”. Šeit ir vajadzīga ne tikai nauda – šeit ir vajadzīga griba. Griba no īpašniekiem, no izmantotājiem, griba par to, lai vide, kurā mēs dzīvojam, tiktu saglabāta, uzlabota un sakārtota,” stāsta būvinženieris.
“Esmu vairāk individuālists, nekā bara cilvēks. Šis birojs, kurā es pašlaik atrodos, ir pārāk mazs, lai tajā strādātu vēl kāds,” viņš stāsta par savu nelielo biroju Mūkusalas Biznesa Centrā. “Es to izmantoju, lai šeit varētu vienkārši mierīgi pastrādāt. Šeit ir notikušas sapulces un tikšanās, un zināmā mērā šī ir pateicīga vide šādām nodarbēm, tomēr pamatā es šeit esmu viens. Principā mēs cilvēkus varam iedalīt divās grupās – vieni ir tādi, kas var strādāt no mājām, un otri, kuri nevar. Es sevi pieskaitu pie tiem, kuri nevar – mājās ir pārāk daudz vilinājumu, kas traucē darbam,” stāsta būvinženieris.
Pēc viņa domām, objektīvas atbildes uz jautājumu par to, kurš no šiem darba modeļiem ir labāks, nav, jo katrai pusei ir savi argumenti. “Abiem ir sava taisnība. Birojs pavisam noteikti ir nepieciešams viena ļoti svarīga apsvēruma dēļ – tā ir komunikācija. Strādājot birojā, mēs katru dienu komunicējam ar kolēģiem, neatkarīgi no tā, ar kuru kāju kurš ir izkāpis no gultas tajā rītā. Taču komunikācija ir ļoti svarīga. Tajā pašā laikā es varētu piekrist, ka laiks, kas pavadīts ceļā no mājām uz biroju, ir zemē nomests laiks, kaut gan Rīgas sastrēgumus par tādiem pat īsti nevar nosaukt – esmu sēdējis “korķos” Parīzē, Bangkokā un Maskavā. Tad tu saproti, ka tas ir bezmērķīgi nosists laiks. Bet pats galvenais – ir jābūt tieksmei un vēlmei strādāt birojā no paša cilvēka puses,” savām domām dalās Juris Kmins.
Kā stāsta Juris Kmins, Mūkusalas Biznesa Centru kā vietu savam birojam sākotnēji izvēlējies tieši izdevīgās atrašanās vietas dēļ, taču ar laiku viņš ir sācis ievērot arī citas priekšrocības, ko šī vieta var sniegt. “Skatoties no sava profesionālā skatu punkta, es ar lielu interesi vēroju, kā šī vieta attīstās. Ir redzams, ka Mūkusalas Biznesa Centra vadībai ir konkrēti mērķi, uz kuriem tā virzās,” stāsta būvinženieris, kā piemēru minot gaidāmo ZEISS BIROJU ēku. “Varam redzēt, kā šeit veidojas jauna un ļoti moderna arhitektūra bijušās rūpnīcas ēkas vietā. Un svarīgi ir arī tas, ka arī šīs attīstības starpposmos tiek domāts par to, kā vide izskatās,” viņš turpina.
“Kad nojauca veco ēku, teritorija, kur pašlaik norisinās būvdarbi, netika atstāta tukša – šeit atradās brīnišķīgs zāliens, kas šajā vietā nesa sava veida vizuālo slodzi. Pēc tam jau tika uzstādīta lauvas skulptūra, kas šeit lieliski iederējās. Pats to esmu fotografējis no dažādiem rakursiem,” stāsta Juris Kmins.
Lai gan viena no Mūkusalas Biznesa Centra priekšrocībām ir darbs līdzās dažnedažādiem citiem uzņēmumiem un šo iemītnieku radītā kopiena, ne visiem komunikācija ar kaimiņiem ir svarīga ikdienas sastāvdaļa. “Kā jau es minēju, esmu individuālists, tāpēc ar dažiem kaimiņiem esmu iepazinies, bet ar dažiem nē. Protams, ikvienu, kas man gaitenī dodas garām, pieklājīgi pasveicināšu,” viņš stāsta. “Man ir vajadzīga privātā telpa, un Mūkusalas Biznesa Centrs man to var nodrošināt.
Lai gan ar fotografēšanu Juris Kmins aizraujas no aptuveni 10 gadu vecuma, vairāk šim hobijam viņš ir pievērsies saprotot, ka ar vizuāliem materiāliem ir iespējams izteikties daudz labāk, nekā verbāli. “2000. gadā devos komandējumā uz Vāciju, kur mani uzņēma ciemos uz atvadu vakariņām. Vakariņu gaitā namatēvs ieminējās, ka aptuveni 10 gadus atvaļinājumā dodas uz Dāniju, uz ko es atbildēju, lai atbrauc ciemos uz Latviju un apskata kaut ko jaunu. Atbilde no namatēva un viņa sievas bija “Bet pie jums šauj!”, kas, protams, nebija taisnība. Taču pat ar jebkurām verbālajām spējām izteikties, es sapratu, ka man pietrūkst vizuālā materiāla, ko parādīt. Tā arī radās pirmā ideja – atgriežoties Cēsīs, par godu pilsētas 800 gadu svinībām izveidoju foto grāmatu – biju gan fotogrāfs, gan projekta vadītājs. Un tā es arī iegāju foto vidē,” stāsta Juris Kmins.
“Fotogrāfijai Latvijā ir diezgan bagāta vēsture, jo pat Padomju Savienības laikā latvieši šajā jomā daudzējādā ziņā ir bijuši pionieri. Pirmais foto klubs izveidojās tieši Latvijā, taču ar laiku šī kustība šeit ir izsīkusi. Pie mums cilvēka dabā ir individuālisms, katram liekas, ka viņi ir mākslinieki un meistari,” viņš stāsta. “Pašlaik dzīvojam tehnoloģiski ļoti interesantā laikā, un esam pieredzējuši foto nozares strauju attīstību, un tagad es uzskatu, ka no tehniskā viedokļa fotogrāfijā esam sasnieguši maksimālo kapacitāti. Tāpat vēl mūsdienās sāk parādīties mākslīgais intelekts, un jau ir bijuši gadījumi, kad foto konkursos uzvar mākslīgā intelekta ģenerētas fotogrāfijas.”
Kā uzskata fotogrāfs, tieši cilvēka radītai fotogrāfijai vēl aizvien ir liela nozīme, jo tā ir iespēja skatītājos radīt spēcīgas emocijas, kā piemēru minot pie nu jau nojauktā Uzvaras pieminekļa pagājušajā gadā uzstādīto foto izstādi par kara noziegumiem, kas vērsti pret Ukrainu. “Es uzskatu, ka tā bija ļoti spēcīga izstāde. Pats es to apmeklēju divas reizes. Fotogrāfijai ir milzīga nozīme,” viņš stāsta.
