17. aprīlī ZEISS BIROJU lobijā tiks atklāta Ilmāra Blumberga (1943-2016) mākslas darbu izstāde, kas būs nu jau piektā kopš ēkas atklāšanas un kas demonstrē MŪKU SALAS nostāju pret mākslu biznesa vidē, padarot korporatīvo telpu īpašu ar dažādu mākslinieku darbiem tajā un pierādot, ka māksla iederas ne tikai muzejos un galerijās. Pastāstām par gaidāmās izstādes koncepciju, tajā redzamo darbu idejisko un emocionālo pienesumu, kā arī to tapšanas gaitas neparastajām aizkulisēm.
Mākslinieks Ilmārs Blumbergs savas karjeras laikā ir bijis aktīvs dažādās mākslas sfērās, piemēram, scenogrāfijā teātrī un operā, plakātos, gleznošanā, grafikā, video un audio performancēs, litogrāfijā, instalācijā, tēlniecībā un kostīmos. No 1974. līdz 2013. gadam I. Blumbergam bijušas vairāk kā 25 personālizstādes 9 valstīs, saņemti vairāk kā 40 nozīmīgi apbalvojumi. Ņemot vērā īpaši plašo vērienu visdažādākajās mākslas sfērās, izcelt konkrētus atsevišķus vizuālos vai tematiskos elementus nav iespējams.
Ekspozīcijā ZEISS BIROJU lobijā dominēs cikla “Atlantīda” darbi. Mākslinieks antīkajā kultūrā un pasaules radīšanas mītā ierauts, kad viņam kāds sengrieķu valodas tulks piedāvājis ilustrēt divus eiropeiskās literatūras tēva Hēsioda eposus – “Teogoniju” un “Dienas un darbus”. Tulkotājs prasījis precizitāti detaļās, bet interpretācijā nav iejaucies. Blumbergs uzgleznojis ciklu “Viss no Hēsioda”, kas grāmatā publicēts 1995. gadā. Pabeidzot milzīgo darbu, neskaitāmie uzmetumi pārtapuši 72 gleznās un mākslinieks nokļuvis tādā kā pārejas situācijā. Viens posms bija beidzies, otrs vēl nebija sācies. Kad viena iecere ir realizēta, par to bija jāaizmirst, lai uzsāktu jaunu. Pats mākslinieks I. Blumbergs par radīšanas procesu reiz ir teicis: “Tā nav darbība, bet stāvoklis. Kā pirms lēciena. Nejauši uzvilkta līnija dara darbu gatavu. Atrast ceļu nozīmē būt gatavam šo mirkli sajust, redzēt un palikt papīru apakšā.”
Kā vēsta I. Blumberga fonda sniegtais ieskats darbu radīšanas aizkulisēs, cikla tapšanas laikā mākslinieks atslēdzies no sabiedrības, nevienam nav atbildējis, nevienam nav zvanījis. Baltā kreklā viņš stāvējis spoguļa priekšā un mēģinājis ieraudzīt sevi no jauna. Zīmējis pašportretus, sarunājies ar sevi, analizējis sevi. Iegūtā mākslinieciskā pieredze parasti velkoties līdzi un to nevar aizmirst, domāšana un rokraksts turpinās, bet mākslā atkārtojoties tikai diletanti. Tā sākusies spēle starp esību un tukšumu. Bailes un nedrošība paralizē un noved līdz bezdarbībai. Kā pārvarēt pāreju, iziet nākamo iniciāciju, atrast ko jaunu? Māksliniekam esot bijis svarīgi atgriezties pie pirmsākuma.
I. Blumbergs esot paraudzījies uz sevi kā mītisko Atlantīdas salu (lat. – Insula Atlantis), kas it kā nogrimusi Atlantijas okeānā. To piemin Platons dialogos “Timejs” un “Krītijs”. Pirmo reizi kartogrāfijā salu uzbūris Afanasijs Kirhers traktātā “Mundus Subterraneus”, kas 1664. gadā tika izdots Amsterdamā. Šī iedomu karte rosinājusi I. Blumbergu uzburt sava spēka teritoriju. Jebkurš piedzīvojums sākas ar kartes izpēti! Ir svarīgs īsts, fizisks attēls. Neviens pārdrošs pasākums neiztiek bez kartes. Tā ir jebkura iekarojuma atspēriena punkts, virzošais resurss un arī saldā piepildījuma apsolījums. Ceļojums uz sevi kopā ar šo karti māksliniekam varēja sākties. 1996. gada pierakstos I. Blumbergs esot fiksējis, ka “cilvēks ir klaidonis”, “laiks eksistē tikai apziņā”, “mūžība ir statiska esamība”. Ilgstošs ceļojums un jaunie iespaidi izdzēšot pagātnes atmiņas, sākas “es” zudums. Iekšēja nāve, kas jāpieņem. “Necenties no tās aizbēgt,” iedrošinājis sevi I. Blumbergs. “Ieiešana sevī līdzinās nāvei.” Tikmēr kaut kas nemanāmi notiek, lai gan autors paliek tas pats. Pamatjautājums – kas tu esi? – ļauj pietuvoties esmes centram.
Mākslinieks nu jau ir devies mūžībā un viņa ieceres, interpretācijas attēlot ir praktiski neiespējami, jo neeksistē precīza to dokumentācija no autora dzīves laika vai arī tā ir pārāk fragmentāra. Ekspozīcijas veidotājiem nācies improvizēt, piemeklējot piedāvātajai izstādes videi atbilstošus mākslas darbus, ņemot vērā ne tika vizuālo saderību, bet arī koncepta atbilstību fiziskajai vietai.
I. Blumberga darbu aktualitāti šodienā varētu raksturot kā koncepciju, kur daudzu Latvijas mākslinieku, tostarp arī pasaules, darbu aktualitāte nezūd pēc viņu nāves, dažkārt, kā zināms, tā pat pieaug. Daudz kas ir atkarīgs no mākslinieka darbu esamības publiskā apritē un tēmām, kādas autors ir risinājis savos darbos. Primāri māksla uzskatāma par augstākās kvalitātes interjera elementu, kas mākslas pazinējam sniedz gandarījumu atrasties laba līmeņa laikmetīgās mākslas sabiedrībā, ne tikai aizejot uz muzeju, bet arī ikdienas gaitā savā darba vietā. Fundamentālas mākslas pieredzes gūšanas nolūkos priekšroka gan visbiežāk ierasti tiek dota galerijām un muzejiem.
MŪKU SALA un galerijas “Birkenfelds” direktors Toms Zvirbulis taustāmi savā kopdarbā demonstrē proaktīvu nostāju mākslas popularizēšanā, neatstājot tukšas un baltas sienas, bet ļaujot mākslai ienākt tai neierastā vidē. Kā saka T. Zvirbulis, šādu piemēru, kad augstvērtīga klasika un mūsdienu māksla ienāk korporatīvā vidē, ir ļoti maz. “MŪKU SALAS attīstītāji sper redzamus soļus, uzaicinot galeriju “Birkenfelds”, pasūtot Gintera Krumholca skulptūru un sadarbojoties ar tēlnieku Aigaru Bikši. Vēl ir liepājnieki – Ivars Kesenfelds mākslu izvieto sev piederošajās viesnīcās un rīko izstādes savā galerijā. Uldis Pīlēns izveidojis unikālu vietu – “Ola Foundation”, un rīko izstādes. Protams, Jānis Zuzāns ir pārspējis visus ar izcilo mākslas centru “Zuzeum”. Šie piemēri ir iedvesmas vērti, un žēl, ka parādījušies tikai pēdējos gados. Ir bijis tik daudz labu un neizmantotu iespēju,” saka Toms Zvirbulis.
Materiāls tapis sadarbībā ar I. Blumberga fondu.
Foto avots: https://galerijaromasdarzs.lv/ un Mūkusalas Biznesa Centrs
